Cilvēka prāts un ķermenis ir cieši saistīti. Fiziska rakstura pārmaiņas var izmainīt mentālo pašsajūtu. Tāpat prātā notiekošie procesi ietekmē sajūtas ķermenī. Stipras sāpes var saasināt emocijas, savukārt nomākts garastāvoklis var pastiprināt sāpes. Reimatisko saslimšanu gadījumā fiziskas pārmaiņas nereti ir neizbēgamas. Tās var būt visiem redzamas, piemēram, kā locītavu deformācija un apsārtums, vai “slēpties” no apkārtējiem un izpausties sāpju, stīvuma un diskomforta veidā. Līdztekus var izmainīties pacienta emocijas, garastāvoklis un uztvere. Tādēļ pacientiem ir ļoti svarīgi izprast notiekošā mehānismus, lai varētu pēc iespējas labāk pārvaldīt slimības gan fiziskos, gan garīgos procesus.
Psihosomatika
Prāta (psyche) un ķermeņa (soma) stāvokļa ciešo savstarpējo saikni pēta psihosomatiskās medicīnas nozare. Psihosomatika tiek balstīta uz līdzsvara principu, kurā tiek piešķirta vienlīdz svarīga loma gan ķermenī, gan psihē notiekošajos procesos. Katrai fiziskai slimībai ir arī mentāls aspekts. Dažādiem cilvēkiem atšķiras veids, kā notiek reakcija un cīņa ar dažādām slimībām.[1]
Psihosomatiskā medicīna nodarbojas ar slimības fizisko, emocionālo un sociālo aspektu mijiedarbību. Psihosomatiskās medicīnas teorētiskais pamats ir biopsihosociālais modelis. Šis modelis apraksta mijiedarbību starp bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem un sociālajiem procesiem, kas dažādos veidos ir sasaistīti katrā slimībā.[2]
Reimatisko slimību redzamā puse
Viena no reimatiskajām saslimšanām – artrīts ir plašs termins, kas apraksta vairāk nekā 100 slimības, kas ietekmē muskuļu un skeleta sistēmu, īpaši locītavas. Artrīta simptomi ir sāpes, stīvums, iekaisums un locītavu un to apkārtējo struktūru bojājumi. Šie procesi var izraisīt locītavu vājumu, nestabilitāti un deformācijas. Sistēmiskās artrīta formas var ietekmēt visu ķermeni un var izraisīt bojājumus praktiski jebkurā orgānā vai orgānu sistēmās.[3[ Slimības ietekmes sekas var būt tikai ar fizisku raksturu – slēptas no līdzcilvēkiem, kā arī vizuāli redzamas un izpausties kā locītavu deformācijas, izteikts locītavu pietūkums un apsārtums.
Piemēram, reimatoīdā artrīta diagnozei ir fiziska, psiholoģiska un sociālekonomiska ietekme uz indivīdu. Psiholoģiski cilvēki ar reimatoīdo artrītu baidās no ilgstošām sāpēm, stīvuma un noguruma. Pacientiem ir bažas par locītavu funkciju zaudēšanu, darba nespēju un slimības iespējamām sociālekonomiskajām sekām. Taču lielākā daļa pacientu baidās no redzamām izmaiņām izskatā, piemēram, locītavu deformācijas, īpaši – roku.[4] Rezultātā šīs vizuālā izskata pārmaiņas var veicināt izmaiņas ķermeņa tēla uztverē, pašcieņā un sociālo lomu novērtēšanā.
Ķermeņa tēls ir ķermeņa formas un izmēru definēšanas veids prātā un tas mijiedarbojas ar indivīda sociālo novērtējumu.[5] Ķermeņa tēls ir tas, kā indivīds domā un jūt savu ķermeni, kas ir viena no pašnovērtējuma sastāvdaļām. Ķermeņa tēls attiecas uz ķermeni kā psiholoģisku pieredzi un koncentrējas uz individuālajām izjūtām un attieksmi pret savu ķermeni. To var iedalīt trīs aspektos:
1) uztvere – tas, ko redz pats indivīds, skatoties uz savu ķermeni;
2) attieksme – indivīda jūtas par redzēto;
3) uzvedība – tas, ko indivīds dara, reaģējot uz uztveri un attieksmi.
Pašnovērtējums ir visu domu, emociju un uzvedības kopums, kas izteikts kā indivīda sevis pieņemšana, pašcieņa, pašpaļāvība un pārliecība par sevi.[6] Ir pierādīts, ka hronisku slimību, tostarp reimatoīdā artrīta radītie fiziskie defekti, piemēram, deformācijas un fiziskas sāpes, samazina pašvērtējumu, izjaucot ķermeņa tēlu un radot emocijas, kas koncentrējas uz radušos invaliditāti.[7] Indivīdiem ar zemu pašvērtējumu un ķermeņa tēlu var attīstīties depresija.[8] Turklāt zems pašnovērtējums un ķermeņa tēls var izraisīt pašpaļāvības zaudēšanu, sociālo attiecību pārtraukšanu un motivācijas trūkumu cīņai ar slimību.[9]
Reimatisko slimību neredzamā puse
Reimatisko saslimšanu gadījumā citu atbalsts var būt būtisks, lai padarītu pacientu dzīvi vieglāku. Tomēr daži pacienti ar reimatiskām slimībām palīdzības un empātijas vietā saņem izpratnes un atbalsta trūkumu. [10,11,12] Gadu gaitā ir uzlabojusies dažādu reimatisko slimību farmaceitiskā ārstēšana, kā rezultātā samazinājušās locītavu deformācijas. Līdz ar to reimatiskie simptomi apkārtējiem ir kļuvuši mazāk pamanāmi.
Sāpes, nogurums un stīvums ir grūti novērtējami simptomi. Šī iemesla dēļ apkārtējie cilvēki var nepamanīt, ka pacients cieš no sāpēm vai viņam ir fiziski traucējumi, kas ierobežo veikt dažādas aktivitātes. Ekstremālākajā gadījumā cilvēki sociālajā vidē pat mēdz apsūdzēt pacientu par to, ka viņš ir vaimanātājs vai pārspīlētājs, norādot, ka pacientam tā vietā vajadzētu labāk vairāk strādāt vai nodarbināt sevi. Šādas citu cilvēku reakcijas var atstāt milzīgu ietekmi uz pacientu.[13] Dažādi pētījumi pierāda, ka sociālā noraidīšana var pat pastiprināt pacienta sāpju simptomus.[14;15] Tāpat pacienti citu cilvēku neiecietības dēļ var piedzīvot vilšanos, vainas sajūtu, spēku izsīkumu un apkaunojuma sajūtu.
Neredzamās slimības izpausmes ietekmē cilvēkus visos viņu dzīves aspektos – personīgi un profesionāli. Pacientus, kuriem slimība diagnosticēta jaunībā, īpaši apgrūtina izplatītais stereotips, ka jaunākajai populācijai jābūt veselīgai un stiprai. Savukārt tie pacienti, kuriem diagnoze noteikta daudz vēlāk, bieži jūtas vainīgi, jo nespēj aktīvāk piedalīties savu ģimeņu dzīvē un būt aktīvi kopā ar bērniem un mazbērniem.[16] Visi cilvēki ir sociālas būtnes, kurām ir svarīga pozitīva mijiedarbība un komunikācija. Cilvēka pamatvajadzība ir būt piederīgam un būt sociāli pieņemtam.[17]
Kognitīvās uzvedības terapija
Dažādi pētījumi ir pierādījuši, ka kognitīvās uzvedības terapijai var būt svarīga un papildinoša loma gan nesen diagnosticēta, gan hroniska reimatoīdā artrīta gadījumos.[18;19] Kognitīvo uzvedības terapiju plaši izmanto psihoterapijā ar mērķi identificēt un mainīt neveselīgus domāšanas un uzvedības modeļus.[20]
Fizisku slimību gadījumā kognitīvās uzvedības terapija īpaši var palīdzēt pacientiem pielāgoties viņu slimībām un apgūt prasmes, kuras var izmantot ikdienā, uzlabojot pacienta autonomijas un kontroles spējas.
Reimatoīdā artrīta slimības sākumā pielietota kognitīvās uzvedības terapija var radīt ilgtermiņa fiziskus un psiholoģiskus ieguvumus, novēršot negatīvas slimības uztveres veidošanos un uzlabojot pacientu sajūtu par savas slimības kontroli. Tam ir arī pierādīta efektivitāte depresijas ārstēšanā reimatoīdā artrīta gadījumā.[21;22] Kognitīvajam novērtējumam, kas ir pacienta slimības stāvokļa interpretācija, ir būtiska ietekme uz viņa garastāvokli un to, kā viņš spēj to ietekmēt. Pacienti ar negatīvāku priekšstatu par savu slimību vai kuriem ir zema pārliecība par savām spējām slimības dēļ, ir mazāk uzņēmīgi pret efektīvu uzvedības stratēģiju īstenošanu, piemēram, medicīnisko ieteikumu ievērošanu vai aktīvu ārstēšanas metožu izmantošanu, piemēram, veicot ieteicamās fiziskās aktivitātes.[23] Tas parāda, ka kognitīvās uzvedības terapijas principi jāapgūst visiem hronisku slimību pacientiem, palielinot līdzestību slimības kontroles procesā, kas palielina iespēju veiksmīgāk un precīzāk kontrolēt slimību, sasniedzot remisiju vai zemu slimības aktivitāti.
Citas psiholoģiskas iejaukšanās ietver pacientu izglītošanu par “pašpārvaldību” (self-management), kas arvien vairāk tiek izmantota hronisku slimību ārstēšanā. Piemēram, saistībā ar reimatoīdo artrītu, šīs metodes mērķis ir sniegt pacientiem kontroli pār savu slimību, pārvaldot savus simptomus, saglabājot fizisko funkciju un pārvarot psiholoģisko ietekmi, ko rada dzīve ar hronisku slimību.[24] Pašefektivitātes jēdzienam (self-efficacy ) ir izšķiroša nozīme pašpārvaldības programmas panākumos. Pašefektivitāte ir pārliecība, ka pacienti spēj veiksmīgi veikt uzdevumus, lai sasniegtu mērķtiecīgus rezultātus. Pētījumi ir atklājuši, ka aktīva pašpārvaldība ir saistīta ar augstāku līdzestības līmeni un pat tad, ja noteiktais mērķis nav sasniegts vai terapija ir neefektīva, tiekšanās pēc tā, noved pie labākiem pacienta pašsajūtas rezultātiem.[25] Pētījumi ir pierādījuši, ka artrīta specifiskās pašpārvaldības programmas uzlabo veselības stāvokli, tostarp samazina depresiju līdz pat gadam pēc pašpārvaldības programmas īstenošans uzsākšanas. [26;27]
Tavsreimatologs.lv komanda ar ieteikumiem garīgās veselības uzlabošanai dalījās sezonalitātes un depresijas kontekstā, taču tie noteikti noderēs situācijās, kad ir nepieciešams pozitīvs emocionālais stimuls un atbalsts. Tādēļ aicinām ar tiem iepazīties šeit.
Atsauces:
1 By Dr Hayley Willacy. Psychosomatic Disorders. Available at https://patient.info/mental-health/psychosomatic-disorders
2 Fritzsche K., Goli F., Dobos C.M. (2020) What Is Psychosomatic Medicine?. In: Fritzsche K., McDaniel S., Wirsching M. (eds) Psychosomatic Medicine. Springer, Cham. https://doi.org/10.1007/978-3-030-27080-3_1
3 Anxiety & Depression Association of America. Chronic Pain. Available at https://adaa.org/understanding-anxiety/related-illnesses/other-related-conditions/chronic-pain
4 C. Sheehy, E. Murphy, M. Barry, Depression in rheumatoid arthritis—underscoring the problem, Rheumatology, Volume 45, Issue 11, November 2006, Pages 1325–1327, https://doi.org/10.1093/rheumatology/kel231
5 Slade P. What is body image? Behav Res Ther. 1994;32:497. [PubMed] [Google Scholar]
6 Jorge RT, Brumini C, Jones A, Natour J. Body image in patients with rheumatoid arthritis. Mod Rheum. 2010;20:491–495. [PubMed] [Google Scholar]
7 Kelleci M, Dog̃an S. Bedensel Hastalıkla Birlikte Depresyonu Olan Hastalara Hemşirelerin Yaklaşımlarının İncelenmesi. Anadolu Psikiyatri Dergisi. 2001;2:161–168. [Google Scholar]
8 Monaghan SM, Sharpe L, Denton F, Levy J, Schrieber L, Sensky T. Relationship between appearance and psychological distress in rheumatic diseases. Arthritis Rheum. 2007;57:303–309. [PubMed] [Google Scholar]
9 Skevington SM, Blackwell F, Britton NF. Self-esteem and perception of attractiveness: an investigation of early rheumatoid arthritis. Br J Med Psychol. 1987;60:45–52. [PubMed] [Google Scholar]
10 Asbring P, Narvanen AL. Women's experiences of stigma in relation to chronic fatigue syndrome and fibromyalgia. Qual Health Res 2002;12:148-60.
11 Hallberg LR, Carlsson SG. Psychosocial vulnerability and maintaining forces related to fibromyalgia. In-depth interviews with twenty-two female patients. Scand J Caring Sci 1998;12:95-103.
12 Paulson M, Danielson E, Soderberg S. Struggling for a tolerable existence: the meaning of men's lived experiences of living with pain of fibromyalgia type. Qual Health Res 2002;12:238-49.
13 Kool, M. Understanding lack of understanding Invalidation in rheumatic diseases. SBN 978-90-5335-514-5
14 Eisenberger NI, Lieberman MD. Why rejection hurts: a common neural alarm system for physical and social pain. Trends Cogn Sci 2004;8:294-300.
15 Eisenberger NI, Jarcho JM, Lieberman MD, Naliboff BD. An experimental study of shared sensitivity to physical pain and social rejection. Pain 2006;126:132-8.
16 Northwest Primary Care. How to support those with invisible illnesses. Available at https://www.nwpc.com/supporting-people-with-invisible-illness/
17 Baumeister R, Leary M. The need to belong - Desire for interpersonal attachments as a fundamental human-motivation. Psychol Bull 1995;117:497-529.
18 Parker JC, Smarr KL, Slaughter JR, et al. Management of depression in rheumatoid arthritis: a combined pharmacologic and cognitive-behavioral approach, Arthritis Rheum, 2003, vol. 49 (pg. 766-77)
19 Sharpe L, Sensky T, Timberlake N, Ryan B, Allard S. Long-term efficacy of a cognitive behavioural treatment from a randomized controlled trial for patients recently diagnosed with rheumatoid arthritis, Rheumatology, 2003, vol. 42 (pg. 435-41)
20 Wright JH. , Cognitive-Behaviour Therapy, 2004Washington, DCAmerican Psychiatric Publishing, Inc
21 Sharpe L, Sensky T, Timberlake N, Ryan B, Allard S. Long-term efficacy of a cognitive behavioural treatment from a randomized controlled trial for patients recently diagnosed with rheumatoid arthritis, Rheumatology, 2003, vol. 42 (pg. 435-41)
22 Parker JC, Smarr KL, Slaughter JR, et al. Management of depression in rheumatoid arthritis: a combined pharmacologic and cognitive-behavioral approach, Arthritis Rheum, 2003, vol. 49 (pg. 766-77)
23 J. García Campayo, B. Rodero. Aspectos cognitivos y afectivos del dolor. Reumatol Clin, 5 (2009), pp. 9-11 http://dx.doi.org/10.1016/j.reuma.2009.07.001
24 Barlow JH, Turner AP, Wright CC. A randomized controlled study of the Arthritis Self-Management Programme in the UK, Health Educ Res, 2000, vol. 15 (pg. 665-80)
25 Jerant AF, von Friederichs-Fitzwater MM, Moore M. Patients’ perceived barriers to active self-management of chronic conditions, Patient Educ Couns, 2005, vol. 57 (pg. 300-7)
26 Barlow JH, Turner AP, Wright CC. A randomized controlled study of the Arthritis Self-Management Programme in the UK, Health Educ Res, 2000, vol. 15 (pg. 665-80)
27 Barlow JH, Wright CC, Turner AP, Bancroft GV. A 12-month follow-up study of self-management training for people with chronic disease: are changes maintained over time?, Br J Health Psychol, 2005, vol. 10(Pt 4) (pg. 589-99)
