Vitas stāsts

Aptuveni 30 gadu vecumā biju uzņēmusi pamatīgu tempu savā profesionālās dzīves skrējienā – strādāju vairākās darbavietās teju 80 stundas nedēļā. Tādā režīmā strādājot, periodiskas, pārejošas sāpes locītavās neuztvēru kā kaut ko ārkārtēju. Veicu izmeklējumus, kad celis stipri sāpēja, taču cēlonis toreiz netika konstatēts, tāpēc uzskatīju, ka tas viss ir ikdienas slodzes dēļ, un esmu pilnīgi vesels cilvēks. Sevišķi tāpēc, ka sāpes pārgāja.

Strauja pasliktināšanās un diagnoze

Vienā rītā pamodos ar stipri sāpošu sprandu un atkal jau nodomāju – kuram gan intensīva un stresa pilna darba apstākļos nesāp spranda! Mēģināju tikt galā ar fizioterapijas palīdzību. Taču vienlaikus jutu, ka tās ir specifiskas sāpes, kuras aptuveni 3 nedēļu laikā pieauga. Celis jūtami piepampa, cēlās temperatūra, un dažu dienu laikā vairs nevarēju paiet. Tā kā situācija bija ļoti neskaidra, mani nogādāja slimnīcā, kur esošajām problēmām pievienojās arī elkoņa locītavas un muguras krūšu skriemeļu sāpes.

Man diagnosticēja reimatoīdo artrītu, un 3 mēnešu laikā izmēģināju plaša spektra terapiju – steroīdi, sulfasalozīns, metotreksāts un pretsāpju līdzekļi. Kad nekas no tā visa nepalīdzēja un palika tikai sliktāk, tika pievienoti bioloģiskie preparāti – un tie deva ievērojamus uzlabojumus. Sāpes gan netika kā ar roku noņemtas, vienā elkoņa locītavā vēl pievienojās iekaisums, un arī sāpes ceļos nebija pilnībā zudušas, taču kopumā kļuva daudz labāk – es varēju funkcionēt un domāt par kaut ko citu, nevis tikai par sāpēm.

Grūtniecība – slimības aktīvā fāze un remisija

Lai gan dzīves temps pirms slimības bija ļoti straujš,  ar vīru bijām sākuši runāt un plānot grūtniecību.

"Atceroties savu pirmo vizīti pie savas reimatoloģes, jāsmaida, jo mani pirmie vārdi visticamāk šķita nedaudz komiski – vēlos grūtniecību! Un viņas atbilde: “Labi, strādāsim pie tā!” mani iedrošināja."

Lai gan dzīves temps pirms slimības bija ļoti straujš,  ar vīru bijām sākuši runāt un plānot grūtniecību.
‍
Es lietoju metotreksātu, tāpēc tūlītēja mērķa īstenošana nebija iespējama, un to es labi apzinājos. Jāpiebilst, ka domas pārslēgt uz ko citu mūsu gadījumā labi palīdzēja suns, kuru tolaik paņēmām – gājām uz suņu skolu, brīvo laiku pavadot kopā. Pēc 2 mēnešiem ar bioloģiskajiem medikamentiem bija sasniegts tāds slimības stāvoklis, ka drīkstēju pārtraukt metotreksāta lietošanu, un vēl pēc 3 mēnešiem mums tika dota zaļā gaisma grūtniecībai, kas iestājās dažu mēnešu laikā.

Starp diagnozes noteikšanu un grūtniecības iestāšanos bija pagājuši 10 mēneši – tam pat ir grūti noticēt, un es esmu neizsakāmi priecīga, ka izdevās tikt līdz terapijai, kura ir savienojama ar grūtniecību. No savas pieredzes varu teikt, ka nav jābaidās no terapijas gaidību laikā – līdz 12. nedēļai vēl lietoju bioloģiskos medikamentus, jo grūtniecības pirmajā trimestrī artrīta aktivitāte joprojām saglabājās. 18. nedēļā sāpes pārgāja un iestājās slimības remisija – grūtniecības laikā tas notiekot bieži. Bērniņš piedzima laikā, dabiskās dzemdībās, vesels.

Psihoemocionālais stāvoklis

Es strādāju medicīnas jomā. No vienas puses man būtu jābūt labāk sagatavotai slimības pieņemšanai un visiem ar to saistītājiem procesiem. Taču no otras puses – lai gan ir vairāk informācijas un izpratnes par notiekošo, vienlaikus ir arī lielākas bailes. Es skaidri apzinājos, kādas var būt problēmas un sekas. Vai es varēšu aprūpēt savu bērnu, nēsāt, cilāt, spēlēties ar viņu – šie un līdzīgi jautājumi nepārtraukti malās pa galvu. Papildu tam, man bija Reino sindroms krūtsgalā, kas krūtsbarošanu padarīja par neciešamām sāpēm, tādēļ to pārtraucu. Tā visa dēļ pēcdzemdību periodā man bija nepieciešami antidepresanti. Patiesībā, tie man bija nepieciešami jau kopš diagnozes noteikšanas brīža papildus psihoterapeita konsultācijām, kuras izmantoju. Es to sapratu tikai tad, kad sāku justies labāk, pateicoties antidepresantiem.

Psihoemocionālais stāvoklis ir ļoti svarīgs aspekts. Smadzenes bez medikamentu palīdzības gluži vienkārši pašas nespēj tikt galā ar slimības ietekmi. Viena lieta ir bailes, psiholoģiskā krīze, bet otra – tās hroniskās sāpes, kas maina smadzeņu bioķīmiju.

Kopš lietoju antidepresantus, mana spēja kontrolēt slimību ir būtiski uzlabojusies. 4 nedēļas pēc dzemdībām sāka sāpēt plecs, mēģināju novelt vainu uz pārmaiņām, bērna cilāšanu, taču ātri sapratu, ka būs jāatsāk bioloģisko medikamentu lietošana.

Profesionāla atbalsta komanda – reimatologs, psihoterapeits un fizioterapeits

Slimība sabremzēja dzīves ritmu, taču ļoti daudz ko iemācīja. Esmu pārdomājusi un pārstrukturizējusi savu dzīvi, dzīvesveidu. Vēl joprojām daudz strādāju, bet esmu samazinājusi slodzi un veltu laiku sev – 8h miegam, regulārām ēdienreizēm, pastaigām svaigā gaisā un vingrošanai. Situācijā, kad nevari kontrolēt savu ķermeni, fizioterapija ļauj kaut nedaudz to kontrolēt, lai tas nekļūtu par galveno ienaidnieku. Plus, tam ir pozitīvie blakus efekti – esmu tik labā fiziskā formā kā nekad agrāk!

Tomēr mans galvenais novēlējums ir uzticēties 21. gadsimta medikamentiem – zāļu tējiņas nelīdzēs, ir jālieto zāles – pateicoties tām, es varu kontrolēt slimības gaitu un justies labi, un man bija iespēja kļūt par mammu!