Santas stāsts
Santai pirmās nopietnās artrīta pazīmes parādījās 28 gadu vecumā, kad ceļos sāka parādīties sāpes un tūska, tomēr diagnozes noteikšanai bija nepieciešami piecpadsmit gadi. Paciente atceras, ka sākumā ģimenes ārsts nav piešķīris uzmanību viņas sūdzībām un viņa uztverta ļoti nenopietni, jo ''tik jaunām sievietēm nevar būt tādas sāpes''. Taču Santas uzstājība vainagojusies panākumiem un ārsts viņu nosūtījis uz izmeklējumiem, pēc kuriem noteikta diagnoze – deformējoša artroze. Balstoties uz noteikto diagnozi, pacientei veiktas kopumā četras ceļu operācijas. Diemžēl neveiksmīgas, jo sāpes nav mazinājušās, bet tikai pieaugušas. Santa stāsta: “Diagnozi reimatoīdais artrīts man uzstādīja tikai 2017. gadā, līdz tam es visu laiku mocījos ar pretsāpju līdzekļiem, ar smērītēm, ar masāžām, ar dēlēm utt. [..] Man sākās tādas sāpju lēkmes, ka es nedēļu no vietas nebiju gulējusi, es aizgāju pie ģimenes ārsta ar lūgumu izrakstīt visstiprākās pretsāpju tabletes. Man pa nakti tobrīd gāja jau seši ibumetīni, sāpes lēkāja pa visu ķermeni! Nu tad man izrakstīja “Tramadolu'' un nosūtīja uz analīzēm. Protams, analīzēs uzrādījās, ka man ir reimatoīdais faktors un HLA B27. Ģimenes ārsts pazvanīja un pateica, ka ir jāmeklē reimatologs.'' Santa uzmeklēja reimatologu un cerību pilna devās uz vizīti, taču ar to viss atkal uz brīdi apstājās, jo sieviete nespēja samaksāt par visiem nozīmētajiem izmeklējumiem un analīzēm. Redzot kā sieva cieš, vīrs mudināja Santu atkārtoti vērsties pie reimatalogu, taču šoreiz pie rūpīgi izmeklēta. “Man pēc visiem pazemojumiem un cīņas ar manu slimību vajadzēja dzirdēt ārsta balsi, intonāciju, man vajadzēja saprast kāda ir tā attieksme,'' stāsta Santa.
Arī šoreiz reimatologs nozīmējis dažādus izmeklējumus, taču šajā reizē Santa tos arī veikusi. Pēc precīzas diagnozes noteikšanas pacientei nozīmēta medikamentoza terapija, taču diemžēl tā nav panesta. Santa atceras: “Tad man nozīmēja parasto terapiju, “Metotriksātu” un tos visus, protams, to es nepanesu. Es visādi mēģināju ar vairākiem piegājieniem, man bija ļoti slikti. Daktera teica, lai es pārtraucu. Sāpes atkal, protams, virsū! Pa dienu it kā viss ir kārtībā, bet pa nakti tev sāk viss sāpēt, piecas minūtes paguli tā, piecas minūtes paguli tā, tad celies un staigā riņķī.” Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem medikamentozās terapijas mēģinājumiem tika pieņemts lēmums mēģināt lietot bioloģiskos medikamentus. Sieviete stāsta, ka viņai tobrīd jau esot bijis vienalga par iespējamajām blakusparādībām, jo sāpes ir bijušas tik mokošas, ka to dēļ cietusi ne tikai viņa, bet visa ģimene: “Es sapratu, ka es arī viņus padaru trakus ar tām savām sāpēm, jo es vienkārši vairs nevaru. [..] Mani nebiedē blaknes, mani biedē tā sajūta, ko es sajutu, ka kādam man ir jāpalīdz uzvilkt jaka, jāaizšņorē kurpes vai jāielej glāzē ūdens... Lai es nepaliku kādam uz kakla, jo sāpju slieksnis un varēšana ar laiku sabrūk.'' Lai arī Santai izrakstīti bioloģiskie medikamenti, tos viņai nācies apmaksāt pašai, jo par to valsts atmaksātu piešķiršanu sievietei nav veikts ārstu konsīlijs. Vaicājot, kāpēc tā sieviete atzīst, ka nav uzdrošinājusies neko jautāt, jo pēc iepriekšējās pieredzes ar ārstiem viņai ir bail ko teikt. Medikamentu maksa un medicīniskie izdevumi Santas ģimenes ir liels slogs, taču ģimene pieņēmusi lēmumu tos atmaksāt, lai tikai Santa atkal varētu normāli dzīvot. Paciente atceras: “Es tā kā ar bombi pa galvu dabūjusi, man ir recepte, taču man pašai pa zālēm jāmaksā 260 eiro mēnesī. Es aizgāju uz aptieku un pasūtīju zāles. Noteiktajā datumā zāles atnāca, iepotēju, viss ļoti forši, man nesāp, es dzīvoju. Bet es sāku domāt, ārprāts, man tagad katru mēnesī būs tāda nauda jāmaksā par zālēm, plus vēl trīsdesmit pieci par vizīti un simts par analīzēm jāmaksā. Bet tad man mājinieki visi nomierināja, lai es tik varētu normāli dzīvot.''
Santa šobrīd kārto nepieciešamos dokumentus ārstu konsīlijam par bioloģisko medikamentu piešķiršanu, jo līdzšinējie vairs nedod rezultātu, kā arī tos pašai atmaksāt ir teju neiespējami. Santa savu pašreizējo veselības stāvokli vērtē kā apmierinošu, jo ir dienas, kad sāp un ir arī dienas, kad nesāp. Šo gadu laikā sieviete ir iemācījusies sadzīvot ar savu slimību un ieklausīties savā ķermenī. Piemēram, ja ir liels nogurums, Santa sev atļauj neizmazgāt matus, jo tas prasa pārāk daudz spēka. Tomēr, lai cik grūti būtu piecelties un piespiest sevi kustēties, Santa sev piespiež, jo uzskata, ka kustībā ir dzīvība. Santai patīk zīmēt mandalas, jo tās palīdz novērst domas no sāpēm, taču nevienu citu brīnummetodi viņa līdz šim nav atradusi. Par savām sāpēm un slimību sievietei diez ko nepatīk runāt, jo viņa ir sapratusi, ka viņa tikai mulsina mājiniekus. Santa atzīst, ka viņu saprot tikai tie, kuriem pašiem ir tāda pieredze. Tāpēc viņa ļoti novērtē iespēju aprunāties ar citiem pacientiem slēgtajā “Facebook” grupā. “Es esmu priecīga, ka ir tāda artrīta grupa, ka var palasīties un saprast, ka tu tāds neesi viens, tā kā man no sākuma šķita. Es no sākuma vispār neko nezināju par tādu artrītu, es domāju un nevarēju saprast kas man tas par zvēru, kāpēc man tas...'' Paciente pieļauj, ja viņa par to būtu zinājusi agrāk, tad iespējams slimība tik tālu nebūtu ielaista. Neskatoties uz piedzīvoto, Santa uzskata, ka dzīves kvalitāte nākotnē uzlabosies.
