DOSJĒ – MIĶELIS BENDIKS
• Vada savu konsultāciju uzņēmumu, ir digitālās transformācijas, inovāciju un pārmaiņu eksperts (Miķelis paskaidro, ka angļu valodā viņa amats skan saprotamāk – problem solver jeb problēmu risinātājs)
• LU bakalaura un maģistra grāds politikas zinātnē
• Precējies, sieva Anete. Ir tētis diviem dēliem Indriķim (5 gadi) un Hermanim (7 gadi)
• Par savu vaļasprieku sauc ēdiena gatavošanu.
Ar Miķeļa kulinārijas meistarstiķiem var iepazīties viņa instagrama profilā @mbkitchen_
• Šobrīd hobija statusā ir arī lauku mājas remonts
Miķelis Bendiks (32 gadi) pirms pāris gadiem izveidoja „Facebook” domubiedru grupu „Dzīve ar artrītu” un vēlāk nāca palīgā ārstiem, lai taptu informatīva platforma tavsreimatologs.lv, jo viņš zina, cik svarīgi gūt emocionālu atbalstu brīdī, kad cilvēks tikko uzzinājis savu diagnozi. Arī Miķelis jau kopš pusaudža vecuma sadzīvo ar psoriātisko artrītu. Tieši tā – artrīts pašā jaunības plaukumā! Šo sen vairs neuzskata par vecu ļaužu kaiti.
Trīs lietas, kas svarīgas manai labsajūtai
1. Komforts. Lai process nav šķērslis rezultātu gūšanai, lai vienmēr būtu ērti. Tas attiecas gan uz apģērbu, gan dzīvokļa iekārtojumu, gan attiecībām ar cilvēkiem.
2. Prieks un spēja pasmieties par sevi un pasauli sev apkārt. Svarīga ir arī spicprātība, kas nozīmē spēju pamanīt dažādas smieklīgas sakritības, bet asprātība noder, lai spētu izdomāt labākos risinājumus sarežģītās situācijās.
3. Spēja fiksēt savas izjūgtas, vai esmu juties priecīgs pēdējo nedēļu laikā, vai šonedēļ esmu izdarījis ko tādu, kas man sagādā prieku, vai mani apmierina vide, kurā atrodos.
Vieta, kur tevi sapratīs
Sākotnēji domubiedru grupa „Dzīve ar artrītu” sociālajā tīklā „Facebook” bija iecerēta kā vieta, kur cilvēki viens ar otru var apmainīties ar pieredzi, diskutēt, stāstīt, kā izdodas ar slimību sadzīvot. Joprojām pie mums jūtams reimatologu deficīts, bet, kad beidzot cilvēks sagaidījis savu rindu pie ārsta, visbiežāk ar vizītei atvēlētajām 15 minūtēm laika ir par maz, lai ārsts spētu izstāstīt visu, kas pacientu interesē. Tiesa, arī pats pacients nupat uzzinājis, ka viņam ir artrīts, nākamajās minūtēs īsti nespēj neko uztvert, bet, aizejot mājās un ierakstot diagnozes nosaukumu internētā, jau pirmajos teikumos izlasa, ka šī ir neārstējama slimība uz mūžu, kas dažreiz beidzas ar invaliditāti. „Un nobīstas. Loģiski - iestājas šoks, neziņa, bailes, tāpēc jebkāds atbalsts šādā brīdī ir ļoti svarīgs,” saka Miķelis. „Kad veidoju šo domubiedru grupu, pats jau kādu laiku biju padzīvojis, apradis ar artrītu, tāpēc varēju sākt domāt arī par sabiedriskām aktivitātēm, kā varu būt noderīgs citiem. Divu nedēļu laikā šai grupai pievienojās ap 400 cilvēku un sapratu, cik daudziem artrīts ir aktuāls. Taču, jo plašāka kļuva grupa, jo vairāk darba nācās ieguldīt kā administratoram, nemitīgi atgādinot, ka šī nedrīkst kļūt par vietu, kur viens otru skolojam, nodarbojamies ar attālināto diagnostiku vai, pasarg’ dievs, maināmies ar medikamentiem, gānāmies par ārstiem, sākam viens otru mudināt atteikties no zālēm vai gluži pretēji – palielināt medikamentu devas. Šobrīd domubiedru grupas administrēšanu esmu uzticējis citiem, bet šādai sarunu platformai noteikti jābūt, jo pacientu organizācijas visās jomās nedarbojas pietiekami labi un, lai arī draugi un radi labprāt uzklausa, visbiežāk cilvēkam no malas ir grūti saprast, kāda ir dzīve ar reimatisko slimību.”
Ilgi pie tā vainoja sporta traumu...
Miķelim artrīta stāsts sākās jau pusaudžu vecumā ap 13-14 gadiem, kad viņš sākotnēji saslima ar ādas slimību psoriāzi: „Vēl tad, kad biju mazs, sapņoju, ka kādudien kļūšu par vēstnieku, staigāšu pa pieņemšanām, ģērbies smalkā uzvalkā, uzturēšu diplomātiskas sarunas, bet, kad psoriāze kārtējo reizi paasinājās, uz pieres izmetās sarkani pleķi un nagi izskatījās kā sapuvuši, apzinājos – kāda man ir iespēja ar šādu izskatu kļūt par vēstnieku? Visticamāk, nākotnē strādāšu kādā puspagrabiņā darbu, kas nav saistīts ar cilvēkiem. Varbūt būšu noliktavas darbinieks vai no rītiem pustumsā gluži kā tāds Kvazimodo izsniegšu citiem strādniekiem āmurus. Daudzus nākotnes sapņus toreiz noliku malā, bet tā jau dzīvē gadās un savus plānus nākas pārskatīt,” – tā Miķelis. Nedaudz vēlāk, 16-17 gadu vecumā, parādījās sāpes locītavās, it īpaši kājās, bet neviens nesaistīja, ka šie simptomi augošam, sportiskam puisim varētu nozīmēt artrīta sākumu. „Pirms artrīta diagnozes uzstādīšanas simptomi tika saistīti ar augšanu. Papēdī sāka augt piesis jeb radziņi, sāku nepareizi staigāt, bet sāpēm allaž atradās cits attaisnojošs skaidrojums (tikai ne artrīts), jo ir daudz akūtu situāciju, kas var izpausties līdzīgi. Toreiz man sāpēja papēdis... Drausmīgi sāpēja, bet ārsts, to aplūkojis, vaicāja: „Sporto?” – „Jā.” – „Kad pēdējo reizi sportoji?” – „Pirms nedēļas.” –„Sasities?” - „Sasitos.” Skaidrs, tas arī ir iemesls! Divas nedēļas dzīvoju ar apziņu, ka tā man ir sporta trauma. Pēc divām nedēļām jau staigāju pavisam šķībs, jo sāpes nemitējās. Tad ārsts norādīja: „Sāc staigāt pareizi, tad pārstās sāpēt!” Un ieteica vēl trīs nedēļas nogaidīt. Nākamreiz uz vizīti pie šī ārsta vairs neaizgāju. Devos pie cita, kuram turpināju stāstīt iepriekšējā daktera uzsākto sižetu: es sportoju, man sāka sāpēt kāja, tad sāku staigāt šķībi, kļuva vēl sliktāk... Pats šim stāstam biju noticējis un to turpināju, līdz beidzot nonācu pie reimatologa, kurš mani izmeklēja un jautāja: „Kur biji agrāk? Tev taču ir artrīts!” Kā redzams, tāda ātrā diagnostika, fakts tiek konstatēts, neveicot nekādas analīzes un izmeklējumus, nepalīdz pieņemt pareizo lēmumu par ārstēšanu.”
Daudzi artrītu diagnosticē paši un nekļūdās
Ja ir sūdzības par sāpēm locītavās un ģimenes ārsts, tikai apskatot, bet neizmeklējot, secina, ka šī pavisam noteikti nav reimatiska saslimšana, Miķelis mudina nebaidīties un uzdot ārstam jautājumu vēlreiz – vai tiešām? Noteikti palūgt nosūtījumus uz analīzēm. Strādājot pie dažādiem projektiem, arī platformas tavsreimatologs.lv, Miķelis uzklausījis daudzu artrīta pacientu pieredzes stāstus un ar nožēlu secina, ka diemžēl arī starp mediķiem aizvien sastopams greizais priekšstats, ka reimatiskās slimības ir senioru kaite. „Nesen kāda projekta ietvaros intervēju 12 artrīta pacientu un visi kā viens apgalvoja, ka diagnozi vispirms noteikuši paši vēl pirms ģimenes ārsta vai arī, vadoties pēc simptomiem, sapratuši, ka nepieciešama vizīte pie reimatologa, kur beidzot artrīts tika noteikts kā diagnoze. Tāpēc jauniešu vecākus gribu mudināt – ja pusaudzis sūdzas par locītavu sāpēm, ņemiet grožus savās rokās, dodieties pie ārsta un uzdodiet konkrētu jautājumu – vai tā gadījumā nav reimatiska saslimšana? Ja ārsts apgalvo, ka nav, lūdziet, lai to pierāda ar izmeklējumiem, novērojumiem dinamikā, izslēdzot reimatiskas slimības iespēju. Jā, artrīts var būt bērniem un jauniešiem, ar to sastopas diezgan daudz gados jaunu cilvēku. Sākotnēji arī man psoriāze tika diagnosticēta kā sēnīte. Bez jebkādām analīzēm! Ārsts tikai apskatīja un teica – tā ir sēnīte, tu nevari iet uz peldbaseinu, nevari apmeklēt frizieri, jo tas ir lipīgi. Un te būs zāles! Vai psoriāze izskatās pēc sēnītes? Jā! Vai psoriāze var nākt komplektā ar sēnīti? Jā. Vai man bija sēnīte? Nē! Vai es sāku lietot pretsēnīšu preparātus? Jā. Vai es pārstāju iet uz baseinu un pie friziera? Jā. Tāda ātrā diagnostika „uz aci”, bet bez izmeklējumiem un analīzēm, bieži vien var novest nepareizajā grāvī, no kura tikt ārā ir ļoti grūti.”
Medikamentus pret nātru lapām? Nekad nemainītu!
Cilvēks, kam jāsadzīvo ar hroniskām sāpēm, iemācās pielāgoties dažādām situācijām. Arī Miķelis savulaik bija kļuvis par īstu izlikšanās ekspertu: „Mācēju prasmīgi izvairīties no dažādām situācijām, sarunāties, nenosaucot lietas īstajos vārdos, skolā tinu ap pirkstu sporta skolotājus, nepasakot īstos iemeslus, kādēļ nevaru skriet, bet tā vietā ar savu uzvedību izvēlējos demonstrēt, ka esmu tīneidžers – dumpinieks, kuru neinteresē sports.”
Laiku, kas būtu jāpavada, baudot jaunību uz pilnu klapi, Miķelis veltīja cīņai ar locītavu sāpēm. „Neliegšos, arī alkohols dažbrīd palīdzēja. Ja citi džeki ballītēs kokteiļus dzēra drosmei, lai varētu saņemties un iet uzdejot, man tas palīdzēja uz brīdi noņemt sāpes, lai varētu beidzot kājas pielikt pie zemes un dejot,” viņš stāsta. Reizēm paša izveidotajā domubiedru grupā „Dzīve ar artrītu” Miķelis uzzina un brīnās, kādas apšaubāmas metodes cilvēki ir gatavi izmēģināt cerībā atbrīvoties no artrīta gūsta, bet neslēpj, ka arī pašam dzīvē šāds periods četru mēnešu garumā bijis, kad visi ienākumi tērēti dažādām alternatīvām metodēm: „Vienu dienu gāju uz kriosaunu saldēt pirkstus mīnus 172 grādos, bet jau nākamajā dienā uz indiešu masāžām ar karstu eļļu; vienu dienu pirkstus saldēju, nākamajā tos ar verdošu eļļu karsēju. Dzēru dažādus vitamīnus, izmēģināju homeopātiskos graudiņus, šāvu pa visām frontēm, bet paralēli vienmēr lietoju ārsta nozīmētos medikamentus, savu bāzes terapiju ar metotreksātu.
No līdzšinējās pieredzes varu teikt vien to - ja kādam šķiet, ka, apēdot nātres lapu, noskaitot tēvreizi un divreiz apgriežoties ap savu asi, kļūst labāk, dariet to, neliedziet sev, bet nekad nemudiniet citus sekot savam piemēram vai vēl trakāk - neaiciniet atteikties no ārsta izrakstītiem medikamentiem, jo tā kādam varat nodarīt būtisku kaitējumu."
Ekstrēmais pusmaratons
Miķelis ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad cilvēks ar artrītu beidzot atrod savu reimatologu, dzīvē iestājas līdzsvars un miers: „Iepazīsties ar savu ārstu, izstāsti, kur tev sāp, pārrunājiet tavu dzīvesstilu, ārsts izraksta medikamentus un nākamreiz tiekaties pēc trim vai sešiem mēnešiem. Uz nākamo vizīti ņem līdzi analīžu rezultātus, lai ārsts varētu saprast, vai terapija palīdz, vai slimībai ir remisija, atkal tiec pie jaunām zāļu receptēm un turpini. Kad atkal jau divus mēnešus nevari pagulēt, viss sāp un ir slikti, ārsts var ieteikt citas zāles vai pamēģināt palielināt esošo medikamentu devas, atrast citu risinājumu. Turklāt, jo ilgāk ārstējies pie sava reimatologa, jo lielāka ir drošības sajūta. Protams, reimatologs viens nevar pilnībā atrisināt reimatisko saslimšanu. Klāt jābūt pareizam uzturam, uztura speciālistam, vēlama arī fizioterapija un kustības. Psoriātiska artrīta gadījumā neiztikt arī bez laba dermatologa komandā un jārēķinās, ka gandrīz vienmēr aktuāli būs mentālās veselības jautājumi. Esmu diezgan pārliecināts, ka lielākajai daļai reimatisko slimību pacientu, it īpaši jauniešiem, būtu nepieciešams psihologa vai psihoterapeita atbalsts,” teic Miķelis. Savu reizi arī viņš ir rīkojies visai neapdomīgi - tiklīdz veselība nedaudz uzlabojās, Miķelis nolēma atsākt skriet. Pieteicās arī savam pirmajam pusmaratonam, neskatoties uz reimatologa brīdinājumu, ka ar tādu bildi skriešana nebūs piemērotākais sporta veids. „Tajā gadā gandrīz nemaz netrenējos locītavu sāpju, darba un arī slinkuma dēļ, tomēr pusmaratonu noskrēju – ar jaunām botām kājās, pirmo reizi mūžā ēdot enerģijas želejas un absolūti nesagatavojies. Izdarīju visu tieši tā, kā nedrīkst, rezultāts bija slikts un kājas sabeigtas, toties mājās braucu ar taksi priecīgs, ka esmu to paveicis, jo vajadzēja sev pierādīt, ka varu spītēt artrītam. Iespējams, savu reizi šāda veida morālais gandarījums ir ļoti svarīgs.”
Mazāk stresa – mazāk sāpju
Kad studiju laikā Miķelim radās iespēja „ERASMUS” programmas ietvaros aizbraukt studēt uz Prāgu, viņš pirmo reizi bija prom no darba, bez ikdienas stresa, jo, pateicoties stipendijai, beidzot varēja atļauties dzīvot brīvāk. „Kopumā Prāgā man bija ļoti neveselīgs dzīvesveids, jo varēju atļauties gulēt kojās, dzert alu no rītiem un „studēt”. Toreiz ievēroju, ka, par spīti visam, mana veselība uzlabojās. Protams, joprojām pārvietojos „Crocs” apavos, bet vairs nesāpēja tik stipri kā tad, kad bija liels stress – darbs, ikdienas skrējiens, studijas. Pirms tam bija laiks, kad darbā man astoņus mēnešus bija slimības lapa un sāpju dēļ domāju, ka finālā attapšos ratiņkrēslā. Pēc atgriešanās no Prāgas, kur bija kļuvis daudz labāk, apzināti pirmos mēnešus strādāju darbu, kurš pašam bija maznozīmīgs un neprasīja īpaši lielu atdevi – baidījos uzsākt kaut ko nopietnu, jo bija bail, ka veselība atkal pasliktināsies.
Ikdienā cenšos pret savu diagnozi attiekties ar humoru. Ja, piemēram, jānes kaut kas smags un blakus ir divi draugi, atļaujos pateikt, ka esmu artrīta zēns – celiet un nesiet paši! Taču darba jomā pavisam noteikti nevēlos būt šis artrīta zēns, bet tikt galā ar saviem pienākumiem tā, kā no manis tiek sagaidīts, tāpēc rūpīgi vērtēju, ko varu un ko nevaru uzņemties.”
Pie altāra bez krokšiem
Skaistajā brīdī, kad Miķelis bildinājis savu tagadējo sievu Aneti, artrīts bija paasinājies un slimība rādīja sevi no vissliktākās puses. „Bet es biju iztēlojies, kāds būšu kā tēvs mūsu bērniem! Ir smagi apjaust, ka viss būs tieši tā, kā izsapņots, tikai nevarēšu paskriet vai sasiet bērnam kurpju šņores, jo arī pats nēsāšu apavus ar klipšiem,” Miķelis saka un piebilst, ka tobrīd bijis visai pārliecināts, ka bildina mīļoto sievieti savas dzīves pēdējā gadā. „Līdz tam biju izmēģinājis dažādus medikamentus artrīta ārstēšanai, bet nekas no tā nedeva cerēto efektu. Bija dažādi eksperimenti, pamainot zāles terapijā. Pusgadu ārstējos pie cita reimatologa, kur klīniskā pētījuma ietvaros varēju izmēģināt jaunas zāles, bet arī tās nepalīdzēja. Taču tad ar ārstu konsīlija lēmumu man piešķīra bioloģiskos medikamentus, ko lietoju reizi mēnesī injekciju veidā jau kopš 2013. gada vasaras. Šī terapija man ir atgriezusi spēju justies kā cilvēkam un dzīvot,” stāsta Miķelis.
"Bioloģiskie medikamenti man atgrieza spēju justies kā cilvēkam, bet pie altāra jau varēju aiziet ar uzvalka kurpēm kājās, nevis krokšiem."
Pāris nedēļu pirms Miķeļa un Anetes laulībām abi viesojušies draugu kāzās. Tur Miķelis pēc ilgāka laika jau spēja izkāpt no saviem krokšiem un basām kājām aiziet 10 m līdz ezeram. „Tur, no laimes raudādams, iebridu ūdenī, jo nebiju basām kājām pieskāries zemei gandrīz deviņus mēnešus. Ar Aneti apprecējāmies augustā, un pie altāra jau spēju aiziet ar uzvalka kurpēm kājās.”
Vienmēr mīnus trīs gadi
Runājot par to, vai artrīta dēļ malā noliktos sapņus Miķelim izdevies paņemt atpakaļ un īstenot, viņš atbild: „Agrāk man bija vīzija, ka līdz 30 gadu vecumam būtu jāsastrādā visa pasaules nauda, jātiek pie mājas ar žogu, ģimenes ar bērniem un tad līdz 90 gadiem var dzīvot dzīvi, sūcot kokteiļus, audzinot bērnus un priecājoties par sasniegto. Bija laiks, kad sevi salīdzināju ar citiem vienaudžiem un domāju – ārprāts, dažs labs ir pat jaunāks par mani, bet jau absolvējis tik labas skolas, vienaudži strādā tik labos uzņēmumos, nodarbojas ar tādiem hobijiem, viņiem ir ģimene, bet man vēl nav nekā. Taču tad terapeite deva labu padomu – atņemt no sava esošā vecuma trīs gadus, ko savulaik burtiski pavadīju uz gultas artrīta sāpju dēļ ar ierobežotu enerģiju un gribasspēku. Tā bija totāla pauze dzīvē par spīti tam, ka mēģināju kaut ko darīt. Tagad man ir 32 gadi un, šādi pieregulējot vecumu un sasniegto, esmu priecīgs – daudz kas vēl priekšā! Šķiet, beidzot esmu pilnībā pieņēmis artrītu kā daļu no savas identitātes, un vienīgais, ko nožēloju, ir sāpes, kas citiem, iespējams, kādreiz bijušas manis dēļ tajos brīžos, kad slimības dēļ esmu izturējies ērcīgi. Es teiktu, ka artrīts jārespektē un jāciena par to, cik liela un sarežģīta šī slimība ir, bet sevi tomēr jāciena un jānovērtē vairāk. Svaru kausos pašam vienmēr jābūt mazdrusciņ smagākam un svarīgākam par artrītu. Ja tas izdosies, tad arī varēs gūt šīs slimības sniegtās mācības, lai kādreiz, iespējams, pat apgalvotu, ka artrīts tevi ir padarījis tikai stiprāku. Taču, kamēr slimība šajos svaru kausos būs smagāka par tevi pašu, nekādu mācību un izaugsmi gūt nevarēsi. Kādā konferencē man ļoti iepatikās dzirdētais teiciens: „I have arthritis, būt arthritis doesn’t have me.” („Man ir artrīts, bet artrītam neesmu es.”) To pašu tagad varu teikt arī par psoriāzi. Mana pašpārliecība ir pietiekami augusi, lai šobrīd es spētu publiski nostāties 200 cilvēku auditorijas priekšā ar sarkanu pleķi uz pieres un, ja kādam tas sagādā problēmas, lai tā būtu! Viens psoriāzes pleķis mani vairs neapturēs, un nevēlos visus spēkus veltīt, cenšoties panākt neiespējamo, lai no psoriāzes pilnībā atbrīvotos. Es vienkārši baudu un dzīvoju savu dzīvi.”
Miķelis iesaka
Kā rīkoties, ja nesen uzzināji diagnozi un iestājies apjukums?
SISTEMATIZĒ. Uzraksti uz papīra, kas tev šobrīd visvairāk vajadzīgs un kas ir galvenie aspekti, kas tevi satrauc. Nosauc bailes vārdā.
FIKSĒ. Itin visas savas domas un pārdomas, kas rosās galvā, lai labāk izprastu un iepazītu pats sevi.
MEKLĒ. Cilvēkus, ar kuriem sarunāties par to, kas tevi satrauc.
SADALI. Problēmu dali vairākos mazos gabaliņos un sāc risināt vienu pēc otra. Artrītu pilnībā nevar atrisināt, bet var iemācīties, kā par to runāt ar pārējiem, sakārtot attiecības ar citiem cilvēkiem - tuviniekiem, draugiem, darba devēju. BEZ EMOCIJĀM. Artrīta pacientam jābūt ļoti pašdisciplinētam un jārēķinās, ka arī pašam būs jādara daudz, lai pielāgotos jaunajiem dzīvesveida likumiem un uzlabotu veselību. Tāpēc emocijas labāk ir nolikt malā un vienkārši darīt. Ļaujoties emocijām, ir viegli sabrukt.
ATRODI. Divus stabilus speciālistus – reimatologu un psihologu vai psihoterapeitu, kas palīdzēs mazināt mentālo slodzi. Artrīts ir nejauka lieta locītavās, bet tas ir vēl pretīgāks cilvēka galvā. Ja kāds, šo izlasot, teiks – ha, man artrīts vispār nespēlē uz smadzenēm, esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka tā ir izlikšanās. Artrīts vienmēr nāk komplektā ar tādu mentālo slodzi, ko cilvēks viens pats nespēj panest.
RAKSTI. Dienasgrāmatu par savu pašsajūtu, lai tad, kad ārsts jautā: „Kā jūties?", tu varētu atbildēt nevis par šo bridi, bet par savu pašsajūtu pēdējā pusgada laikā. Savas izjūtas dienasgrāmatā atzīmēju ļoti vienkāršā veidā ar krāsām, kur zaļa nozīmē labu pašsajūtu, sarkana – sliktu, oranža – vidēju. Pašķirot lappuses atpakaļ, varu redzēt, ka pēdējo mēnešu laikā lielākoties esmu juties zaļi.
Miķeļa filozofija
ARTRĪTS + uzturs
„Esmu eksperimentējis ar diētām. Dažus mēnešus ēdu tikai tvaicētu zivi ar svaigiem dārzeņiem, zaudēju 12 kg. Šķiet, arī ar veselību kļuva nedaudz labāk. Bet vai pateicoties zivij ar dārzeņiem? Visticamāk, pateicoties zaudētajam svaram. Bija arī mēģinājums izslēgt gaļu no uztura. Varbūt mans kuņģis bija priecīgs par to, bet mentāli tam nebiju gatavs un nedomāju, ka mokošās domas par to, ka draugi viesībās ēdīs burgerus, bet es drīkstēšu tikai frī kartupeļus, man būtu nākušas par labu veselībai. Katram jāatrod savs veids, kā uzlabot pašsajūtu. Vienam palīdz, ja izslēdz baltos miltus, bet es nevarētu – man garšo baltmaize ar majonēzi un vistas gaļas šķēlīti pa virsu. Ja varētu tā ēst, no tāda uztura pārtiktu katru dienu, bet ar prātu saprotu, ka tā nedrīkst. Arī uztura ziņā vajadzīgs balanss – jāciena gan artrīts, jāsaprot, kā slimību nekaitināt, bet jāciena arī sevi kā cilvēku, saprotot, ka tu neesi tikai šīs slimības pacients, bet joprojām tas, kuram garšo gaļa, alus un trekni ēdieni.”
ARTRĪTS + darbs
„Darba devējam nav tiesību iztaujāt darbiniekus par viņu veselības stāvokli, bet savā profesionālajā jomā vairs necenšos slēpt faktu, ka man ir artrīts. Gluži otrādi – apzināti CV sadaļā „Citas aktivitātes" pieminu, ka esmu pacientu biedrības dalībnieks, lai uzvedinātu potenciālos darba devējus intervijā man pajautāt: „Hmm, tik neparastas aktivitātes – patīk gan sportot, gan vienlaikus darbojaties pacientu organizācijā. Kā tā?” Tā esmu devis viņiem iemeslu pajautāt, un man rodas iespēja jau laikus pastāstīt par savu slimību. Tas atrisina dažādus paredzamus pārpratumus darbā. Kad no rītiem locītavas ir stīvas un sāpīgas, garastāvoklis ir kreņķīgs un tas vienmēr ietekmē arī darba spējas. No malas artrīts šķiet neredzama slimība, bet pašam cilvēkam tas sagādā daudz sarežģījumu.”
Pārpublicēts no žurnāla “Veselība” augusta numura.
Foto: Matīss Markovskis un no personīgā arhīva.
