• Viegli COVID-19 simptomi: saaukstēšanās simptomi – sāpes kaklā, iesnas, aizlikts deguns, ožas zudums, garšas zudums, nespēks, ģeneralizēta vai lokāla mialģija, artralģijas bez locītavu pietūkuma, apetītes zudums, caureja, paaugstināta ķermeņa temperatūra (< 38° C).
• Vieglu COVID-19 simptomu pasliktināšanās: drudzis ≥ 38°C vai subjektīva elpas trūkuma sajūta vai tahipnoja (> 20x/min) vai hipoksija vai cianoze.
• Nozīmīgi COVID-19 simptomi: visi augstāk minētie, bet kurus pavada drudzis ≥ 38°C vai subjektīva elpas trūkuma sajūta vai tahipnoja (> 20x/min), vai hipoksija, vai cianoze.

COVID-19 smaguma pakāpes:

• Viegla – ir klīniskie simptomi, bet nav elpošanas traucējumu un radioloģisku izmaiņu;
• Vidēji smaga – apakšējo elpceļu iekaisums (pneimonija) ar SpO₂ > 94%;
• Smaga – SpO₂ < 94% vai kritisks stāvoklis (ITN pacients).

Sliktākas prognozes riska faktori pacientiem ar COVID-19: [12]

• vecums virs 65 gadiem,
• hroniskas plaušu slimības,
• kardiovaskulāras slimības,
• hroniska nieru slimība,
• onkoloģiskās slimības,
• aptaukošanās,
• cukura diabēts,
• imūnsupresēts stāvoklis, tai skaitā reimatisko slimību pacienti,
• izmaiņas asins analīzēs (turpmāk – analīzes, kuras rekomendē noteikt) [18,21]
• pilna asins aina (leikocitoze, neitrofīlija limfopēnija (zems CD4+ šūnu skaits)), paaugstināti ASAT, ALAT, bilirubīni, kreatinīns, urea, GFĀ, elektrolīti (K, Ca, Na), glikoze, HbA1c, koagulogramma (APTL, protrombīna laiks, fibrinogēns, D-dimēri), paaugstināta laktātdehidrogenāze, C-reaktīvais olbaltums, EGĀ, prokalcitonīna līmenis, IL (interleikīns)-6, kreatīnfosfokināze, troponīns, CK-MB, proBNP, ferritīns, triglicerīdi. Daļa no asins analīzēm ir būtiska H skalas vērtējuma noteikšanā (http://saintantoine.aphp.fr/score/). Papildus analīzes nozīmē atbilstoši blakus slimībām.

• Pacientiem ar reimatiskām slimībām stingri jāievēro visi preventīvie pasākumi.
• Pacientiem, kuriem nav COVID-19 vai nav bijuši kontaktā ar COVID-19 pacientu, terapija turpināma iepriekšējā režīmā.
• Pacientiem ar stabilu slimības gaitu bez nepieciešamības pēc klātienes vizītēm vai citām procedūrām medicīnas iestādēs jānodrošina attālinātas konsultācijas.
• Slimības paasinājuma gadījumā kopā ar reimatologu ir jāizlemj par nepieciešamību pēc klātienes vizītes.
• Ja pacients bijis kontaktā ar COVID-19 pacientu, nepieciešama analīžu kontrole uz SARS-CoV-2, ievērojot VM (Veselības ministrijas)/ SPKC (slimību un profilakses kontroles centra) aktuālo noteikto kārtību [28].
• Ja pacients ar reimatisku slimību un COVID-19 simptomiem saņem glikokortikoīdus, terapija ir jāturpina iepriekšējā devā.
• Deva, kas ekvivalenta 10 mg/dn prednizolona, saistīta ar biežāku hospitalizācijas risku.
• Sintētisko slimības modificējošo antireimatisko medikamentu (sSMARM) lietošana monoterapijā vai kopā ar Janus kināzes inhibitoriem (JAK) vai bioloģiskajiem SMARM (bSMARM) nepaaugstina hospitalizācijas risku reimatiskiem pacientiem ar COVID-19.
• Reimatisko pacientu sūdzības var būt līdzīgas arī COVID-19 raksturīgajām pazīmēm – drudzis, locītavu sāpes, galvassāpes, gastrointestinālie simptomi, elpas trūkums, trombemboliski notikumi, asins analīžu izmaiņas, medikamentu nevēlamās blakusparādības. Tas jāatceras, atšķirot reimatiskās slimības paasinājumu vai iespējamu medikamentu toksicitāti no COVID-19 pazīmēm.
• Ja pacientiem ar reimatisku slimību un COVID-19 vidēji smagām pazīmēm novēro infekcijas progresiju, nepieciešama palīdzība specializētā stacionārā.
• Ja glikokortikoīdi ir indicēti reimatiskās slimības kontrolei infekcijas laikā, tad tiek nozīmēta iespējami mazākā efektīvā deva.
• Augstāka slimības aktivitāte COVID-19 brīdī ir saistīta ar nāves risku visās slimību grupās.

Pacienti, kuriem ir stabili noritoša reimatiska slimība bez paasinājuma, jauniem slimības simptomiem, bet ir pārliecinoši kontaktējuši ar COVID-19 inficētu personu.

• Hidroksihlorokvīns (HCQ) (terapijas laikā ir jāņem vērā iespējamā HCQ mijiedarbība ar zālēm, kas var ietekmēt QT intervālu [15,30], izraisot tā pagarināšanos un jāņem vērā miokarda bojājuma risks) – vērtējams individuāli.
• Nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti (NSL) - vērtējams individuāli.
• Sulfasalazīns (SS), metotreksāts (MTX), leflunomīds (LEF), takrolīms, mikofenolāta mofetils (MMF), azatioprīns (AZA), ciklosporīns A (CSA), ciklofosfamīds (CYC), JAK inhibitori (tofacitinibs, upadacitinibs), TNFα inhibitori (adalimumabs, certolizumabs, etanercepts, golimumabs, infliksimabs), IL-1 inhibitors (anakinra), IL-17 inhibitors (secukinumabs), IL-12/IL-23 inhibitors (ustekinumabs), IL-23 inhibitors (guselkumabs), rituksimabs, abatacepts – jāpārtrauc un to lietošanu var atsākt tad, ja pacients ir asimptomātisks pēc negatīva SARS-CoV-2 testa saņemšanas (testu veic 10.dienā) vai pēc divām nedēļām, ja nav bijuši COVID-19 simptomi.
• Noteiktos apstākļos, izvērtējot nepieciešamību, IL-6 inhibitora (tocilizumaba) lietošana var tikt turpināta (reimatologu konsīlija kompetence).

• Pacientiem, kuri pirms COVID-19 saņēmuši glikokortikoīdus, jāturpina lietot mazāko efektīvo devu, lai mazinātu slimības uzliesmojuma risku. No glikokortikoīdu ievadīšanas reimatiskās slimības ārstēšanā intravenozi vai intraartikulāri ir jāizvairās.
• HCQ lietošana jāvērtē individuāli, ja pastāv tāda nepieciešamība, bet jāņem vērā, ka pacientam nepieciešama rūpīga novērošana sakarā ar kardiovaskulāriem riskiem un QT intervāla izmaiņām. Šādā gadījumā no citu medikamentu, kuri pagarina QT intervālu, lietošanas ir jāizvairās.
• Pacientiem ar smagu COVID-19 gaitu NSL lietošana ir jāpārtrauc.
• Noteiktos apstākļos, izvērtējot nepieciešamību, IL-6 inhibitora (tocilizumabs) lietošana var tikt turpināta (reimatologu konsīlija kompetence).
• SS, MTX, LEF, MMF, AZA, CYC, takrolims, CSA, JAK inhibitori, TNFα inhibitori, IL-1 inhibitors, IL-17 inhibitors, IL-12/IL-23 inhibitors, IL-23 inhibitors, rituksimabs, abatacepts ir jāpārtrauc.
• Ja pacientam reimatiskas slimības dēļ ir dzīvībai bīstamu orgānu bojājums, par tālāko terapiju ir jālemj multidisciplināra konsīlija ietvaros reimatologam, infektologam, nepieciešamības gadījumā, piesaistot arī reanimatologu.

Ārstēšanas atsākšana reimatiskiem pacientiem pēc pārslimotas COVID-19 [14]

Optimāls laiks, kad atsākt medikamentu lietošanu reimatiskiem pacientiem pēc COVID-19, šobrīd nav skaidrs. Svarīgi ņemt vērā katru gadījumu individuāli, jo pacientiem atšķiras COVID-19 simptomu smagums. Laiku, kad atsākt kāda medikamenta lietošanu, var noteikt arī reimatiskās slimības aktivitāte.

• Ja pacients izolācijas periodā pēc kontakta ar COVID-19 pacientu ir bijis asimptomātisks, tad terapiju var atsākt pēc negatīva SARS-CoV-2 testa (10. dienā) vai 14 dienām, neveicot SARS-CoV-2 testu.
• Pacientiem, kuriem ir pozitīvs polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) SARS-CoV-2 testa rezultāts, bet, kuri ir un paliek asimptomātiski, reimatisko medikamentu (ksSMARM (konvecionālie sintētiskie slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti), JAK inhibitori un bSMARM (bioloģiskiem SMARM)) atsākšana apsverama pēc 10 - 17 dienām, kopš bija pozitīvs pirmais PĶR tests.
• Pacientiem ar simptomātisku, bet nekomplicētu COVID-19 gaitu medikamentu (sSMARM, JAK inhibitori un bSMARM) atsākšana apsverama 7-14 dienas pēc bezsimptomu perioda.
• Lēmums par terapijas atsākšanu pacientiem pēc smagas COVID-19 pārslimošanas ir jāpieņem, izvērtējot katru gadījumu individuāli.

Pacientiem ar tikko diagnosticētu, esošas slimības stabilu gaitu vai paasinājumu terapijas taktikai nevajadzētu atšķirties no standarta terapijas pirms COVID-19.

Autoimūns iekaisuma artrīts (AIA)

• Pacientiem, kuriem slimība ir labi kontrolēta ar HCQ, terapija turpināma, kad tas iespējams. Ja HCQ dotajos apstākļos nav pieejams, terapiju nepieciešams mainīt pret citu ksSMARM.
• Pacienti, kuri saņem IL-6 inhibitoru, terapija turpināma kā iepriekš. Ja IL-6 inhibitors dotajos apstākļos nav pieejams, apsverama terapijas maiņa pret citu bSMARM, ja tas nepieciešams.
• Pacientiem ar aktīvu vai tikko diagnosticētu AIA var uzsākt vai mainīt ksSMARM.
• Pacientiem ar vidēju līdz augstu reimatiskās slimības aktivitāti, neskatoties uz optimālu ksSMARM terapiju, ir pieļaujama bSMARM uzsākšana.
• Ja ir indikācijas, tad var uzsākt zemu devu glikokortikoīdus (prednizolons <10 mg dienā vai tā ekvivalents), lietojot mazāko efektīvo devu.
• Ja ir indikācijas, var lietot NSL.

Reimatiskas slimības ar augstu aktivitāti

Pacientiem ar sistēmisku iekaisuma slimību vai reimatiskas slimības radītu smagu orgānu bojājumu (sistēmiskās sarkanās vilkēdes nefrīts, CNS vaskulīts, pneimonīts u.c.), var uzsākt lielākas glikokortikoīdu devas (prednizolons ≥ 10mg vai tā ekvivalents) un/vai citu imūnsupresīvu medikamentu (MMF, AZA, CSA, takrolims, CYC) terapiju.

Pacienti ar reimatisku slimību, kuri jau saņem antireimatiskos medikamentus un kuriem nav COVID-19 vai nav bijuši kontaktā ar COVID-19 pacientiem

• NSL, HCQ, SS, MTX, LF, AZA, MMF, CSA, CYC, takrolims, JAK inhibitori, bSMARM – terapija turpināma bez ierobežojumiem.
• Glikokortikoīdu terapija turpināma esošajā devā, lietojot mazāko efektīvo devu.
• Reimatiskiem pacientiem ar smagu slimības skarto orgānu bojājumu imūnsupresīvo medikamentu deva nav jāsamazina.
• Terapija ar denosumabu turpināma, devas ievadīšanas biežumu var pagarināt līdz 8 mēnešiem.

Pacienti ar sistēmisko sarkano vilkēdi (SSV)

• Pacientiem ar tikko diagnosticētu sistēmisko sarkano vilkēdi HCQ terapiju var uzsākt optimāli nepieciešamajā devā.
• Grūtniecēm ar SSV terapija ar HCQ turpināma esošajā devā.
• Var uzsākt un turpināt lietot ksSMARM, imūnsupresīvos medikamentus (AZA, CYC, CSA, MMF, takrolims), bSMARM.
• Var uzsākt terapiju ar belimumabu, ja tam ir indikācijas.

COVID-19 riska mazināšana reimatiskiem pacientiem:

• Ievērot visus preventīvos pasākumus.
• Iespēju robežās nodrošināt attālinātas konsultācijas.
• Izvairīties no rutīnas izmeklējumiem pacientiem ar stabilu reimatiskās slimības gaitu.
• Izmantot laboratorijas vai radioloģijas centrus ar mazu cilvēku plūsmu.
• Atcelt intravenozu medikamenta lietošanas uzsākšanu vai turpmākās devas saņemšanu slimnīcās ar lielu pacientu plūsmu, izvērtējot ieguvuma un riska attiecību.

Nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti (NSL)

To lietošanu nepieciešams pārtraukt pacientiem ar smagu COVID-19 gaitu – paredzot iespējamu plaušu, kuņģa-zarnu trakta, nieru un kardiovaskulāru bojājumu, kas nosaka sliktāku prognozi. Nepieciešamības gadījumā, ja nav norādījumi par aknu bojājumu, izvēles medikaments ir paracetamols.

Glikokortikoīdi (GK)

GK lietošana ir devas atkarīgs oportūnistisku un bakteriālu infekciju risks. GK lietošana pacientiem, kas tos saņēmuši pirms COVID-19, ir jāturpina pēc iespējas mazākā efektīvā deva, izvairoties no straujas mazināšanas vai atcelšanas.

Kolhicīns [16,25]

Gaidāmi www.colcorona.net [26] pētījuma un citu pētījumi rezultāti par iespējamu pozitīvu efektu kolhicīna lietošanai, ja noteikta COVID-19 diagnoze, kādēļ pacientiem, kas lieto kolhicīnu, tā terapijas turpināšana izvērtējama individuāli.

ksSMARM

HCQ, SS, MTX, LEF lietošanai nopietnu infekcijas slimību risks ir zems, īpaši tos lietojot monoterapijā. HCQ lietošana pēc kontakta ar COVID-19 pacientiem ir vērtējama individuāli. Rekomendē pārtraukt SS, MTX, LEF lietošanu reimatiskiem pacientiem ar COVID-19 vai pēc kontakta ar COVID-19 pacientu. Šo medikamentu īslaicīga atcelšana saistāma ar zemu reimatiskās slimības paasinājuma risku.

Imūnsupresīvie medikamenti (AZA, CYC, MMF, takrolīms, CSA), JAK inhibitori, bSMARM

Salīdzinot ar sSMARM, šo medikamentu lietošanai ir augstāks infekciju attīstības risks, kas biežāk ir saistīts ar bakteriālām, t. sk. oportūnistiskām infekcijām. Šo medikamentu lietošanas pārtraukšana vai atcelšana saistāma ar augstāku reimatiskās slimības uzliesmojuma risku. Reimatiskiem pacientiem ar COVID-19 ir jāpārtrauc šīs grupas medikamentu lietošana un reimatiskās slimības paasinājuma gadījumā šo medikamentu lietošanas atsākšana pieļaujama pēc multidisciplināras komandas ar reimatologa, infektologa, atsevišķos gadījumos – reanimatologa – lēmuma.

Turpmākā reimatiskās slimības gaita pēc COVID-19

Šobrīd nav pieejami pierādījumi par to, vai pēc COVID-19 pārslimošanas mainās reimatiskās slimības gaita un prognoze. Īslaicīga medikamentu pārtraukšana COVID-19 dēļ nerada augstāku risku slimības paasinājumam.

Citokīnu atbrīvošanās sindroms – citokīnu vētra, makrofāgu aktivācijas sindroms jeb sekundāra hemofagocītiska limfohistiocitoze ir sistēmiska hiperiekaisuma radīts neatliekams stāvoklis, kas var attīstīties COVID-19 pneimonijas pacientiem. Šī sindroma simptomi ir strauja pacienta vispārējā stāvokļa pasliktināšanās un būtiska elpošanas mazspēja. Potenciālie biomarķieri ir izteikti paaugstināts CRO, D-dimēri, ferritīns, IL-6 vai augsts H skalas vērtējums (http://saintantoine.aphp.fr/score/): paaugstināta ķermeņa temperatūra, organomegālija, citopēnijas, paaugstināti triglicerīdi, fibrinogēns, ferritīns, ASAT, hemofagocitoze kaulu smadzeņu aspirātā un zināma imūnsupresija.

• Ja pacientam ar reimatisku slimību un SARS-CoV-2 infekciju attīstās citokīnu atbrīvošanās sindroms, pacientam ir jāsaņem ārstēšana specializētā stacionārā un par tālāko taktiku ir jālemj multidisciplināra konsīlija ietvaros.
• Ja pacienta stāvoklis ir pietiekami stabils un nav nepieciešams uzsākt specifisku terapiju, uzsāk glikokortikoīdus.
• Citokīnu vētras gadījumā var tikt izmantota specifiska terapija. Pašreiz pētījumi tiek mērķēti galvenokārt uz interleikīnu blokatoriem – IL-1 (anakinra) un IL-6 (tocilizumabs) blokatoriem. Tomēr pētījumu rezultāti neļauj secināt par kāda medikamenta pārākumu.
• Klīniskajos pētījumos par COVID-19 un ar to saistīto komplikāciju ārstēšanu tiek pētīti vairāki medikamenti (remdesevirs, kolhicīns, IVIG), kas apstiprinātas citām indikācijām. Nav pietiekami daudz datu, lai ieteiktu vai nerekomendētu terapiju pacientiem ar kritiski smagu COVID-19 gaitu. Jāseko līdzi pēdējām vadlīnijām, publikācijām, aktualitātēm [3, 10, 13, 20, 29].

Ja pacientam ir indikācijas tocilizumaba [23] terapijai, tad drošuma aspekti ir sekojoši:

Maksimālā tocilizumaba vienas reizes deva ir 800 mg intravenozi, bet, ja pacienta svars ir mazāks par 100 kg, tad 8 mg/kg.

Tocilizumaba terapija kontrindicēta, ja:

• Aknu rādītāji pārsniedz > 5 reizes normas augšēju robežu, (vēlams skrīnings - HBs antigēns, anti – HCV, HIV),
• Neitrofilo leikocītu skaits ir < 0,5 x109g/l,
• Trombocītu skaits ir < 50,0 x109g/l,
• Pastāv kuņģa – zarnu trakta perforācijas risks (divertikulīta paasinājuma risks).

Grūtniecība – nav pētījumu, tādēļ no terapijas ir jāizvairās, tomēr dzīvībai bīstamā situācijā katrs gadījums ir jāvērtē individuāli. Tocilizumba pusizvades periods ir 14 dienas.

Jaunāko publikāciju dati par 3729 reimatisko slimību pacientiem no https://rheum-covid.org/ norāda uz lielāku mirstību no COVID-19 reimatisko slimību pacientiem, ja pastāv noteikti faktori. Reimatisko slimību analīzē 3729 pacienti tika sadalīti apakšgrupās:

• iekaisuma artrītu grupa: reimatoīds artrīts (RA), perifēra un aksiāla spondiloartropātija (SpA), psoriātisks artrīts (PsA), oligoartrikulārs/poliartikulārs juvenils idiopātisks artrīts (JIA), citi iekaisuma artrīti;
• saistaudu slimību grupa: sistēmiskā sarkanā vilkēde (SSV), Šēgrena sindroms (SS), sistēmiskā skleroze (SSc), iekaisuma miopātijas (dermatomiozīts, polimiozīts), jaukta sistēmiskā saistaudu slimība, nediferencēta sistēmiskā saistaudu slimība, ANCA – asociēti vaskulīti, lielo šūnu arterīts, Behčeta slimība, reimatiskā polimialģija, Kavasaki slimība, citi vaskulīti;
• citas slimības (ne iekaisuma artrīti un ne saistaudu slimības): podagra, acu iekaisuma slimības, autoiekaisuma sindromi, IgG4 slimība, sistēmisks JIA, kalcija pirofosfātu depozītu slimība, citas nespecifiskas reimatiskas slimības.

Lielāku mirstību no COVID-19 reimatisko slimību pacientiem (n = 3729) novēro, ja:

• ir lielāks vecums: 65 – 75 gadiem (OR 3,00, 95% CI 2,13 – 4,22), salīdzinot ar pacientiem, kuriem ir ≤ 65 gadi.
• pacienti ir vecāki par 75 gadiem, tad (OR 6,18, 95% CI 4,47 – 8,53; salīdzinot ar ≤ 65 gadiem).

Vīriešiem nāves risks ir OR 1,46 (95% CI 1,11 – 1,91). Pašreizējiem smēķētājiem vai smēķētājiem anamnēzē nāves risks tika konstatēts tikai RA apakšgrupā (1,45, 95% CI 1,02 līdz 2,04).

Citi faktori, kas saistīti ar nāves risku no COVID -19 ir hroniska plaušu slimība (1,68, 95% CI 1,26 – 2,25) un kardiovaskulāra slimība kombinācijā ar arteriālu hipertensiju (1,89, 95% CI 1,31 – 2,73), bet atsevišķi arteriāla hipertensija vai kardiovaskulārās slimības reimatiskiem pacientiem nav saistītas ar paaugstinātu nāves risku no COVID-19.

Kardiovaskulārās slimības ir saistītas ar paaugstinātu nāves risku pacientiem ar vaskulītiem vai sistēmiskām saistaudu slimībām (2,30, 95% CI 1,37 – 3,88), bet to nenovēroja citās slimību apakšgrupās. Visās reimatisko slimību grupās leflunomīda, pretmalārijas līdzekļu, TNF inhibitoru, IL-6 inhibitora, IL-17/IL-23/IL-12+23 inhibitora un mērķa molekulu SMARM (slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti) lietošana nebija saistīta ar paaugstinātu nāves risku, salīdzinot ar metotreksāta monoterapiju.

Ja reimatiskās slimības pacients nelietoja SMARM, tad nāves risks ir (2,11, 95% CI 1,48 – 3,01) salīdzinot ar metotreksāta monoterapiju terapiju, ko novēroja iekaisuma locītavu slimību, reimatoīdā artrīta un sistēmisku saistaudu slimību apakšgrupās.

Salīdzinot ar metotreksāta monoterapiju, ārstēšana ar rituksimabu paaugstināja nāves risku no COVID – 19 reimatisko slimību pacientiem (4,04, 95% CI 2,32 – 7,03, kopējā modelī; 5,42, 95% CI 2,77 – 10,61, iekaisuma artrītu slimību modelī; 4,99, 95% CI 2,43 – 10,26, RA apakšgrupā; 3,72, 95% CI 1,21 – 11,48, saistaudu slimību/vaskulītu grupā, ārstēšana ar sulfasalazīnu (3,60, 95% CI 1,66 – 7,78, vispārējā modelī un visās apakšgrupās) un ārstēšana ar imūnsupresantiem (azatioprīns, ciklofosfamīds, ciklosporīns, mikofenolāta mofetils vai takrolīms: 2,22, 95% CI 1,43 – 3,46, vispārējā modelī; 2,44, 95% CI 1,06 – 5,65, saistaudu slimību/vaskulītu grupā).

Lielākas glikokortikoīdu devas (> 10 mg/dienā prednizolons vai tā ekvivalents), salīdzinot ar glikokortikoīdu nelietošanu, ir saistīts ar augstāku nāves risku (1,69, 95% CI 1,18 – 2,41), daļēji saistaudu slimību/vaskulīta grupā (1,93, 95% CI 1,11 – 3,36).

Augstāka slimības aktivitāte COVID -19 brīdī ir saistīta ar paaugstinātu nāves risku visās slimību grupās. Pacientiem ar augstu, vidēji augstu/smagu slimības gaitu nāves risks ir augstāks (1,87, 95% CI 1,27 – 2,77) nekā pacientiem ar zemu slimības aktivitāti vai remisiju (kopējā modelī un katrā grupā). Kopējais secinājums: izvērtējiet savu reimatiskās slimības norisi un esošās blakus slimības un riskus par COVID-19 kopā ar savu ģimenes ārstu un reimatologu.

Latvijā no 2020. gada 1. marta līdz 2020. gada 31. decembrim apkopoti dati par 19 reimatisko slimību pacientiem no 3419 pacientiem, kurus šajā laika posmā konsultēja reimatologs. Tie ir pacienti, kuri slimo ar reimatiskām slimībām un kuriem bija COVID-19, un kuri reimatisko slimību ārstēja pie Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas un Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīcas reimatologiem.

Biežākā COVID-19 izpausme šiem pacientiem bija drudzis, nespēks un klepus, un 4 no šiem pacientiem tika ārstēti stacionārā COVID-19 pneimonijas dēļ.

11 pacientiem bija reimatoīds artrīts, 4 pacientiem ankilozējošais spondilīts, 2 psoriātisks artrīts, 1 granulomatoze ar poliangītu, 1 juvenils idiopātisks artrīts.

Lielākā daļa pacientu COVID-19 laikā turpināja lietot prednizolonu vai tā ekvivalentu, ja tas bija nepieciešams reimatiskās slimības ārstēšanā un pārtrauca lietot SMARM. 3 pacienti turpināja lietot nozīmēto reimatiskās slimības terapiju, jo COVID-19 laikā viņu pašsajūta būtiski nemainījās.

Šie dati atspoguļo nepieciešamību kopā ar ģimenes ārstu un reimatologa apspriest reimatiskās slimības ārstēšanu, ja ir COVID-19.