Konsultē: Dr. med. JŪLIJA ZEPA, PSKUS reimatoloģe, RSU docētāja, Iekšķīgo slimību katedras asistenta pienākumu izpildītāja
Konsultē: Dr. med. AIGARS REINIS, RSU Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docents, PSKUS Apvienotās laboratorijas atbildīgais ārsts
Biežāk gan streptokoku pazīstam kā vaininieku, kurš izraisa dažādas augšējo elpošanas ceļu slimības, bet šim mazajam mikroorganismam pa spēkam ir sastrādāt arī citus nedarbus, to skaitā radīt problēmas ar locītavām.
Jautā lasītājs
Labdien, „Veselība"! „Esmu 52 gadus vecs vīrietis, kurš jau vairākus gadus sadzīvo ar podagru. Devos pie reimatologa, jo bija sācies slimības paasinājums. Man veica analīzes, ārsts konstatēja, ka organismā esot streptokoks, kuru vajadzētu dabūt prom, un izrakstīja antibiotiku kursu injekciju veidā. Kad satiku savu attālu radinieku, uzzināju, ka viņš netiek galā ar artrīta radītām sāpēm, rekomendēju viņam pakonsultēties ar manu reimatologu, un rezultātā viņš ticis pie ļoti līdzīgiem ieteikumiem terapijā – vispirms arī viņam analīzēs noteikts streptokoks, tad nozīmētas antibiotiku injekcijas. Līdz šim zināju, ka streptokoku apsūdz par angīnas izraisīšanu, bet vai tas var būt vainojams arī pie artrītiem? Un, kas notiktu, ja sāktu ārstēt artrītu, bet par streptokoku neviens nebūtu aizdomājies? Tad terapija nepalīdzētu un zāles nebūtu efektīvas? Bet varbūt tas, ka mums abiem dažādu artrītu ārstēšanai tika nozīmētas vienādas antibiotikas pret streptokoku, ir tikai sakritība?"
Uz skaidrojumu cerot,
Uldis
Bīstamās patogēnās baktērijas – ar saviem „ieročiem”
Pirms atbildēt lasītājam Uldim, būtu jāizskaidro, kādēļ ne katrs mikrobs, kas nonācis organismā, izraisīs veselības problēmas. „Šiem mikrobiem ir jāpiemīt noteiktām patogēnām īpašībām, ko nodrošina tā saucamie patogenitātes faktori – spēja ierosināt infekcijas slimību,” skaidro RSU docents Aigars Reinis, kā piemēru minot Bacillus an-thracis baktēriju, kas spēj ierosināt Sibīrijas mēri. „Taču ar Bacillus anthracis vien nepietiek, lai sāktos slimība – patogēnajam aģentam jābūt „apbruņotam” ar noteiktiem „ieročiem” jeb patogenitātes faktoriem. Bacillus anthracis gadījumā viens no tās galvenajiem ieročiem ir kapsula. Ja baktērija kādu iemeslu dēļ būs zaudējusi spēju veidot kapsulu, Sibīrijas mēri tā nespēs izraisīt.
Arī Streptococcus pneumoniae jeb pneimokoka baktērijas galvenais „ierocis” ir kapsula, bet, ja baktērijai nebūs šīs kapsulas, nebūs saslimšanas. Vēl jāzina, ka baktērijas var arī nekad neizmantot un neizpaust savus patogenitātes faktorus, bet, atrodoties līdzsvarā ar cilvēka imūnsistēmu, uzturas organismā un neierosina saslimšanu. Tomēr situācijās, ja radīsies provocējoši faktori, piemēram, ilgstoši vai īslaicīgi tiek nomākta imunitāte (imūnsupresija), baktērijas sāk „bruņoties”, ražot savus patogenitātes faktorus un sākas attiecīgā infekcijas slimība.”
Kāpēc reimatiskais drudzis?
Atbildot lasītājam Uldim uz jautājumu, ārste Jūlija Zepa uzsver, ka reimatoloģijā, tāpat kā jebkurā citā specialitātē, vispirms ļoti būtisks ir paša pacienta stāsts, jo diagnozes noteikšanas precizitāte atkarīga no daudziem faktoriem:
„Mums jāzina, kuras locītavas sāp, vai sāp slodzes laikā, vakaros pēc darba vai tieši otrādi – naktī un agri no rīta, vai ir rīta stīvums un cik ilgi, cik sen parādījušās sāpes, kas tās veicina un kas mazina sāpju intensitāti. Protams, būtiski ir arī citi aspekti, to skaitā – vai bijušas infekcijas pazīmes sūdzību laikā vai arī 3-4 nedēļas pirms pirmo simptomu parādīšanās.”
Pēc streptokoku izraisītas rīkles infekcijas pārslimošanas tas patiešām kā komplikāciju var izraisīt problēmas ar locītavām. Stāsta docents Aigars Reinis: „Pēc infekcijas, ko izraisa A grupas bēta hemolītiskās Streptococcus baktērijas, var attīstīties reimatiskais drudzis, sirds, locītavu, centrālās nervu sistēmas un zemādas audu iekaisuma slimība. Diemžēl aizvien nav zināms precīzs cēlonis, kādēļ reimatiskais drudzis sākas, bet uzskata, ka tas saistīts ar autoimūnu reakciju organismā, kad izstrādātās antivielas sāk uzbrukt organisma audiem. Viens no pieņēmumiem ir tāds, ka šo reakciju izraisa streptokoku (antigēnu) sastāvdaļas, kuru struktūra atgādina cilvēka audos atrodamo molekulu struktūru. Šīs līdzības dēļ antivielas, kas atpazīst streptokoku antigēnus, sāk kļūdaini reaģēt ar dažu ķermeņa šūnu, piemēram, sirds līdzīga veida antigēniem, izraisot rei-matiskajam drudzim raksturīgos audu bojājumus.”
Jāuzmana arī sirds!
Parasti pēc streptokoka izraisīta mandeļu-rīkles iekaisuma pārslimošanas reimatiskais drudzis sākas 2–3 nedēļas vēlāk, bet lielākoties tas skar pusaudžus, gados jaunus cilvēkus. „Reimatiskais drudzis visbiežāk skar ceļu, pēdu (potīšu), delnu locītavas, sāpēm ir migrējošs raksturs, var būt maz izteikts locītavu pietūkums, bet parasti šāda veida artrīts pāriet pats bez specifiskās terapijas četru nedēļu laikā,” stāsta reimatoloģe Jūlija Zepa. Tikai retos gadījumos kā citas reimatiskā drudža izpausmes var būt kardīts (sirds struktūru iekaisums, vārstuļu bojājums), sirds muskuļa palielināšanās, centrālās nervu sistēmas iesaiste (tas izpaužas kā patvaļīgas, neritmiskas kustības, muskuļu vājums, emocionālie traucējumi), ādas izsitumi (norobežoti, sarkani), var būt vērojami mezgliņi zem ādas, drudzis, paaugstināti iekaisuma rādītāji, deguna asiņošana, vājums, apetītes un ķermeņa svara zudums, kā arī izmaiņas elektrokardiogrammā. „Vēl tiek runāts arī par tā saucamo pēcstreptokoku infekcijas artrītu, kas var parādīties 7-10 dienas pēc pārslimotas streptokoku infekcijas. Šim artrītam būs pavisam cits raksturs nekā reimatiskajam drudzim – sāpes locītavās nav migrējoša rakstura, bet var skart arī mazās locītavas,” skaidro ārste. Docents Aigars Reinis piebilst, ka no laboratorijas testiem uz pēcstreptokoku infekcijas artrītu norādīs tie, kas liecina par iekaisumu, tātad C reaktīvais proteīns un/vai eritrocītu grimšanas ātrums: „Pēcstreptokoku infekcijas artrīta gadījumā iekaisuma marķieri būs zemāki nekā akūta reimatiskā drudža gadījumā. Lai gan atšķirībā no reimatiskā drudža pēc post-streptokoku reaktīvā artrīta parasti kā komplikācija neattīstās kardīts, tomēr būtu vēlama kardiologa uzraudzība. Vēl jāzina, ka pret reimatisko drudzi neveidojas imunitāte – ja vienreiz tas piedzīvots, nav izslēgts, ka var nākties piedzīvot arī nākamo gadījumu. Gan sākotnējus, gan atkārtotus saslimšanas gadījumus var efektīvi novērst, lietojot penicilīnu, bet specifiska ārstēšana nav pieejama.”
Lūk, daži streptokoku kuplās ģimenes pārstāvji!
Streptokoki (Streptococcus ģints) ir apaļas formas baktēriju grupa, kas pieder Strepto-соссасеае dzimtai. Taču Streptococcus ģintij pieder daudzas un dažādas sugas. Dažas no tām mēdz izraisīt slimības cilvēkiem un dzīvniekiem, bet citas ir ļoti svarīgas noteiktu fermentētu produktu ražošanā.
Streptococcus pyogenes, ko bieži dēvē par A grupas streptokoka baktērijām, var izraisīt reimatisko drudzi, impetigo (bakteriāla un ļoti lipīga ādas infekcija), skarlatīnu, streptokoku toksiskā šoka sindromu, streptokoku faringītu un tonsilītu jeb angīnu, kā arī citas augšējo elpceļu infekcijas.
Streptococcus agalactiae vai В grupas streptococcus baktērijas grūtniecēm var izraisīt urīnpūšļa un dzemdes infekcijas, bet jaundzimušajiem sepsi jeb asins saindēšanos, meningītu vai pneimoniju.
Streptococcus pneumoniae, dēvēts arī par pneimokoku, ir svarīgs cilvēka patogēns, kas izraisa pneimoniju, deguna blakusdobumu un vidusauss iekaisumu, kā arī vienu no smagākajiem bakteriālajiem meningītiem.
Zarnu trakta streptokoks jeb enterokoku sugas zarnās ir sastopamas lielā skaitā, bet, ja baktērijas maina savu lokalizāciju, aizceļo uz citiem anatomiskajiem reģioniem, tās var izraisīt urīneeļu infekcijas un endokardītu.
Streptococcus mutans apdzīvo muti un piedalās zobu kariesa attīstībā.
Streptococcus lactis un Streptococcus cremoris spēj producēt pienskābi, tāpēc tiek izmantoti sviesta, kultivētu paniņu un noteiktu sieru ražošanas procesos.
Skaties analīžu lapiņā antistreptolizīnu 0 (ASO)
Pie tādām slimībām kā reimatisks drudzis un pēcstreptokoku akūta glomerulonefrīta (nieru kamoliņa iekaisums, kas neļauj pilnvērtīgi filtrēt asinis), arī reimatisma (aktīvs/ neaktīvs) streptokoku izraisīta endokardīta asinīs parasti nosaka antistreptolizīna 0 (ASO) rādītāju. Par normu uzskata, ja šis rādītājs ir mazāks par 200 vienībām, bet jāatceras, ka viltus pozitīvi antistreptolizīna rādītāji iespējami arī pie tuberkulozes un dažādām aknu saslimšanām.
7 atbildes, ko lasītājam Uldim vēl būtu vērts zināt
ATBILD reimatoloģe Jūlija Zepa
1. Kādos gadījumos vēl būtu vērts noteikt streptokoka klātbūtni organismā?
„Kopumā runājot par artrītu un infekcijām, jāsaprot, ka jebkura infekcija ģenētiski predisponētam cilvēkam var izraisīt sāpes locītavās ar vai bez būtiska iekaisuma vai arī veicināt kādas reimatiskās slimības izpausmi. Ir jābūt vēl citiem veicinošiem faktoriem, lai attīstos artrīts, kas saistīts ar imūnās sistēmas aktivitāti pašai pret saviem audiem. Ir situācijas, kad mikroorganisms bijis tikai palaidējfaktors. Tā izraisītās infekcijas izpausmes vai nu tika izārstētas, vai arī organisms pats tika galā ar izveidojušos situāciju bez antibakteriālo līdzekļu lietošanas. Mikroorganisma klātbūtne izjauc imūnsistēmas līdzsvaru, un noteiktiem cilvēkiem noteiktos apstākļos tas var veicināt artrīta izpausmi, piemēram, reaktīva artrīta izpausmi."
2. Kāda veida antibiotikas vajadzīgas, lai atbrīvotos no streptokoka?
„Šajā gadījumā, par kādu stāsta lasītājs Uldis, visticamāk, runa ir par injicējamo penicilīnu. Ja runājam par streptokoka izraisītās infekcijas terapiju, ir daudz un dažādu antibakteriālu līdzekļu, ko var pielietot šīs grupas mikroorganismu iznīcināšanai. Tomēr jāsaprot, ka ir cilvēki, kuru imunitāte vairāk noreaģē uz kādu infekciju, un tiek skartas locītavas, bet būs arī tādi, ar kuriem tas nekad nenotiks. Tāpēc nebūtu pareizi apgalvot, ka jebkuram pēc pārslimota faringīta vai tonsilīta (rīkles gala vai mandeļu iekaisuma) pastāv liels risks locītavu iekaisuma attīstībai."
3. Vai vienreiz iznīcināts streptokoks pēc laika mēdz atgriezties?
„Jā, protams, jebkurš no mums var slimot atkārtoti ar streptokoka izraisītu infekciju."
4. Vai reimatologs visiem pacientiem organismā nosaka streptokoku klātbūtni?
„Noteikti nē. Jebkura mikroorganisma esība organismā jānosaka tikai tad, ja ir klīniskās aizdomas par tā izraisītu infekciju. Šeit galvenokārt ir runa par mikroorganisma esības noteikšanu (piemēram, krēpās, urīna uzsējumā), nevis analīzi, kas nosaka cilvēka ķermeņa pazīšanos ar streptokoka infekciju jeb, citiem vārdiem sakot, imūnās sistēmas atmiņu. Vēlos uzsvērt, ka nekad neārstējam analīžu rezultātus, bet gan cilvēku ar noteiktiem simptomiem.”
5. Vai ir vēl kādi mikroorganismi, baktērijas, ko reimatoloģisku slimību gadījumā analīzēs būtu vērts noteikt?
„Atkarībā no klīniskās ainas runa var būt par seksuāli transmisīvām infekcijām (hlamidioze, ureaplazmoze), kuņģa-zarnu trakta infekcijām, piemēram, salmonelozi.”
6. Pieņemsim, ka pacientam ar artrītu streptokoku izdevies izārstēt. Kas turpmāk jāņem vērā, lai pēc iespējas ātrāk izdotos panākt slimības remisiju?
„Ir būtiski vairāki faktori: ķermeņa augumam atbilstoša ķermeņa masa, fiziskās aktivitātes, kas neizraisa pārslodzi, ērti apavi, nesmēķēšana, izvairīšanās no pārtikas produktu lietošanas, kas izraisa sliktu pašsajūtu, pietiekams un kvalitatīvs miegs, pozitīva attieksme pret šo pasauli, izvairīšanās no infekcijām."
7. Ja neizlieto antibiotiku kursu un no streptokoka nav izdevies atbrīvoties, vai arī lietotā terapija podagras ārstēšanai būs mazāk efektīva?
„Nebūt nē! Tomēr man kā ārstam noteikti būtu jautājums, kā tieši tika noteikta podagras diagnoze. Ne visiem, kam ir paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs un sāp locītavas, noteikti ir podagra. Un otrādi – ja cilvēks atnāk uz konsultāciju un stāsta kā no grāmatas par to, kā viņam izpaudusies sāpju lēkme, kas varētu būt raksturīga podagrai, nosakot urīnskābes līmeni asinīs, bieži vien izrādās, ka tas ir normas robežās. Tomēr jāzina, ka lēkmes laikā urīnskābes līmenis asinīs var būt pat pazemināts vai normas robežās, tātad arī šķietami labi analīžu rezultāti neizslēdz podagru. Jāpiebilst, ka pagaidām nav zinātniski pierādīta saistība streptokoka izraisītai infekcijai ar podagru."
Pārpublicēts no žurnāla “Veselība” augusta numura.
